Pieaugot kreditēšanas un pēcapmaksas pakalpojumu sniegšanas aktivitātēm Latvijas teritorijā, pastiprināti radās nepieciešamība pēc kredītinformācijas apmaiņas. Tā kā Latvijā vēl nebija izveidots ne publiskais kredītu reģistrs, ne privātais kredītbirojs, risku vērtēšana bija gandrīz neiespējama, kā rezultātā veidojās nepamatota kreditēšana un liela vajadzība pēc parādu piedzīšanas pakalpojumiem. Lielā darba apjoma rezultātā tika parādu piedziņas kompānijas uzkrāja būtiska apjoma datus par piedziņas darbiem, savukārt uzņēmumi saprata, ka nepieciešams vairāk izvērtēt riskus pirms pakalpojuma sniegšanas un sāka izmantot šīs piedziņas darbā uzkrāto informāciju klientu novērtēšanai.